Šis ir piektais murgs, tpu, blogs, ko savā tā saucamajā 'karjerā' uzsāku. Brīdinu uzreiz, es vairs neatceros, kā pirms 10 gadiem padarīju emociju izvirdumus mākslinieciskus. Īstus, dzīvus, bet ironiski un dzirdi apbružātus, akmentiņus, izbirušus no dzejnieka kabatas.
Jāmēģina atcerēties.
Pārāk ilgi iegrimusi savās nākotnēs, smukajās instagrama influencerēs, plānoju sapņu dzīvi kā viņām: māja, dzīvoklis, īpašums izīrēšanai un vēl ieguldījumi bankā, mašīna, regulāras masāžas, spa un bieži ceļojumi, skaistas, profesionālas bildes, un vīrietis, kas dāvina ziedus ik nedēļu un pozē bildītēm gramā, rādot, kā tevi treato kā princesi... Kā es nepārtraukti jutīšos skaista, piepildīta un mirdzoša, kā man birs milijoni kontā no pateicības pilniem klientiem, kas atmodināja dvēseli un sakārtoja visu savu dzīvi no mana dievišķā pieskāriena vienā "izaugsmes sesijā". Protams, ik pa laikam influencere paraudās arī, cilvēks taču, bet tad, vēlams, kameras priekšā, tā smuki, un ideālā variantā, pildot kādu somatisko praksi, tā teikt, ooo, atbrīvojas no uzkrātās traumas.
Tā neesmu es. Es esmu nekārtīga, emocionāla, bieži vien salauzta mēslu čupa, kas, jā, var kaut ko maģiski radošu izlikt no sevis, taču nespēj neko padarīt regulāru. Topu apsēsta ar vienu lietu, un nekam vairs nav nozīmes, līdz neiztek termiņš... tad apmaldījusies meklēju, kur nākamā pietura.
Kādreiz uzrakstīju rindiņas, aptuveni šādas:
tad iešu tālāk ar tevi līdz nākamajam pieturas stabam
Līdz nākamajam stabam, pieturai, lūzumam, kritienam... Vai vēl patiesāk par mani var?
Kad es esmu iekšā, es tiešām esmu uz visiem 100, ja ne 1000 (kā man nemaz nav), esmu izdevīgākais draugs, padotais, kolēģis, projekta dalībnieks, partneris. Es tev visu atdodu. Piedevām es ļoti labi māku pat no sevis noslēpt patieso apsēstību, es būšu normālāka par normālu cilvēku. Ar savām dīvainības iezīmēm, protams, citādi būtu lellīte. To uzreiz pieķertu. Bet tev tās dīvainības patiks, man būs tieši tādas, kā neparasti viegli saliekas ar tevi puzlītē. Noderēs.
Kad iztecējis termiņš, vai es esmu beidzot atklājusi smadzeņu slimo sazvērestību, kas atņem visu iepriekšējo, kas dzīvē bijis, lai atdotos šim... Es neesmu nekas. Es esmu tukšums ar neglītām raudāšanas lēkmēm un sitieniem pa savu pieri un stilbiem. Mana dzīve tā arī joprojām nav sākusies, caur apkārtceļu izbēgusi no realizēšanās, es joprojām cīnos ar tām pašām septiņām lietām, ko rakstīju pirms desmit gadiem. Jā, protams, izteiksme man mainījusies, zinu gudrus vārdus, un tagad es skaistāk māku nolikt sevi, neizklausoties pēc dramatiska tīņa. Varbūt.
Bet es nezinu, kas ir mani sapņi. Ko man pa īstam cerēt un sapņot. Vai sapņot to, kas ir tik smeldzīgi tāls un nereāls, un zem 1% iespējamība, ka jebkas pat tai virzienā būtu izdarāms (un vēl, es nevaru pārbaudīt, ka man patiks/nāks par labu)? Vai izgudrot kādu "sasniedzamu" sapni, un tad pārdzīvot divkārt, ka tur neiet uz priekšu, ka iesaistītie nemaz nevēlas iesaistīties? Vienkārši padoties? Uz cik ilgu laiku?
Es pēdējās dienās lasīju daudz ko no vecā, ko biju rakstījusi, publiski, sev. Man vienmēr tik ļoti smeldza, ka nav romantiskās mīlestības. Tas bija visur visa galvenais centrs. Tagad man tāda ir. Vai es esmu apmierināta? Protams, tā nav "ideāla", bet īsta, mīloša, rūpīga, atbalstoša, uzklausoša mīlestība. Es varu paust savas emocijas, jūtas, domas, un saskaros tikai ar pieņemšanu. Viņš nemāca, kā man dzīvot. Dažreiz tā izpausme ir klusām gultā apskauties un paskatīties kopā tv... Veslīgas robežas (kaut es gribu pilnībā saplūst ((un atdot visu atbildību par savu dzīvi prom))), laiks kopā, laiks atsevišķi.
Jā, viņš nemaz negrib kļūt man par kaut kādu sapņu princi biznesa uzvalkā, bembī un ar puķēm rokās. Labi zinu, ka man tas nemaz nederētu, tas liktos tik auksti. Bet instagram dievietes iesējušas manī tādu dziļu, dziļu neapmierinātību. Jābūt tam, šim un vēl tam, tad ir labas, veselīgas, laimīgas attiecības... Tu esi pašizaugsmē, realizējies, boom kāda supersieviete... un tad viņš tevi dievina, pielūdz kā karalieni, visu grib pats no sevis dot, dāvanas, puķes, ceļojumus, maģiskus randiņus, aplidos, iekāros ik brīdi, kad esat kopā... Viņam tevis nekad nebūs gana. Bet ja tā nav, tad vaina ir tevī. Pati tātad neesi savā sievišķībā, savā realizācijā. Laikam esi palaidusies ar tās uguns turēšanu mājas pavardā. Vajag uzlabot.
Un visu laiku tad ir aizgājis tāds nenormālais fokuss uz "attiecību uzlabošanu", daudz kas no tā pašai enerģijas un sievišķības praksītes, interešu meklējumi, kas būtu interesanti sev un viņam, un palīdzētu sevi uzlabot attiecībām - protams tās intereses nedrīkst būt neērtas attiecībām, nē, tām jāpapildina -; un vēl daudz kas ir mēģinājumi tādā veidā viņam iestāstīt, ko viņam pēc skripta tagad vajadzētu darīt, kā izrādīt to mīlestību, kā mani aplidot, kā visu laiku piedomāt.
Bet, bļins, manai 18gadniecei tu iedotu šīs attiecības, pateiktu, ka tādas būs... viņa spiegtu sajūsmā, un neticētu, cik ir forši. Pusi no tā, kas ir, piemēram, ka pilna atklātība un zināma būšana neērtai, un lielās emocijas sastop pieņemšanu un izpratni... viņa pat nebūtu iedomājusies uzdrīkstēties prasīt. Un otra puse ir pilnībā pēc viņas vēlmju saraksta, dvēseliska, dziļa, mīļa, abpusēja, ar vienādām un saderīgām vērtībām, radoša utt, utt. Bet es šajās attiecībās esot, tik meklēju negatīvo, ko vēl uzlabot, kā atgriezt pirmā mēneša maģiskās mega mīlestības jūtas. Tā vietā, lai baudītu to, kas ir beidzot ienācis manā dzīvē, sen izsapņots. I'm looking for fucking faults to fix. What an idiot.
Jā, es nezinu, ko ar to visu iesākt. Es joprojām esmu tukšums. Man negribas mākslīgi meklēt intereses un aizraušanās, un sociālos lokus, lai tikai aizpildītu laiku, jo "veselīgās attiecībās tev ir sava dzīve un personība ārpus attiecībām, mērķi un ambīcijas, ko ej realizēt". Ko man darīt, ja joprojām negribas? Man nekad reālistisko dzīvi nav gribējies. Vai nu absolūto maģiju, vai absolūto aizbēgšanu... realitāte, praktiskums, lēnums - sāp. Ja vien neizslēdzu emocijas. Es kādreiz tā darīju. Kļuvu par zobenu karalieni. Bet viņai nav mīlestības. Tikai plika pašcieņa un stalta stāja. Negribu.
Kam man būt? Par ko nākamo tapt? Kas es esmu? Ko es gribu?
Sāp.
Un jā, redzi, šādi es nekad nevarēšu būt instagramā. Tā vieta ir fake un estētiska. Tur vajag sevi un personību, lai pārdotu - tātad to sevi, kas spoži mirdz, vai viedi atstāsta pagātnē piedzīvotas sāpes. Bet ne to sevi, kas sāp tagad, mirst tagad, ir neglīta un apmaldījusies tagad. No tādas dzīves gudrības neviens nepirks.
Nafig man negribējās kļūt par kaut kādu elektriķi vai būvnieku?
P.S. Nesaku, ka somatika ir bullshits, pati esmu pieredzējusi, ka ir īsta lieta, var palīdzēt, un arī ķermenī mainās pašsajūta. Bet publiskās demonstrācijas... oh well.
